Organizācija Oxfam Vācija ir aprēķinājusi, cik ilgi jāstrādā katram Lidl lielveikala piegādes ķēdes dalībniekam, lai nopelnītu 4500 euro. Plantāciju strādniekam Ekvadorā, sauksim viņu par Migelu, tas prasa vienu gadu. Lidl veikalu darbiniekam tas prasa mazāk par 8 nedēļām. Lidl vadītājs Svens Zaidels šo naudu nopelna 5,5 stundās, bet Lidl dibinātājam un īpašniekam Dīteram Švarcam tas prasa tikai 68 sekundes.
Sarežģītās Lidl struktūras dēļ koncerna kopējos ienākumus ir grūti precīzi noteikt. Oxfam lēš, ka 2014/2015 finanšu gadā Lidl peļņa bija 3,5 miljardi euro.
Ne tikai banānu plantāciju strādnieki, bet arī, piemēram, kasieri Eiropas lielveikalos bieži nesaņem pietiekamas algas par savu darbu. Toties piegādes ķēdes otrā pusē, starp augļu kompānijām un mazumtirgotājiem, pārticības ir vairāk nekā vajadzīgs. Mēs domājam, ka ir svarīgi runāt par nevienlīdzību, kas mūsdienu pasaulē arvien pieaug. Pēc Credit Suisse datiem 10% pasaules turīgāko cilvēku pieder 89% visas bagātības. Skaitļi par banānu piegādes ķēdi ir tikai viens no piemēriem, kas vērš uzmanību uz augošo nevienlīdzību.
Eksotika. Saldums. Ātra un veselīga uzkoda, ko nav jāiepako.
Tonnām indīgu ķimikāliju, zeme bez dzīvības, nožēlojamas algas, veselībai kaitīgs darbs.
Stāstam par banāniem ir tumšā puse. Atklāsim to kopā!
Banānu lauku ieskauta ciemata, kur dzīvo apkārt esošo plantāciju strādnieki, apmeklējums bija viena no nomācošākajām epizodēm mūsu ceļojumā uz Panamu un Kostariku. Ciemats līdzinājās slazdam, no kura izglābt var tikai brīnums. Tie, kuri uzskata, ka ir vienkārši aiziet, lai atrastu labāku darbu, šeit mainītu savas domas.
“Es nevaru iedomāties vēl sliktāku dzīvi”
“Esot vientuļajai mātei, bērniem ir vajadzīgs jūsu laiks, bet laiks ir tas, kā man, strādājot šo darbu, atliek vismazāk, jo, kad mēs atgriežamies sešos septiņos, esam noguruši, teju iemiguši. Es redzu savu mazāko meitu aptuveni stundu dienā. Mana otra meita arī vēlas mani redzēt, bet es turpinu viņai sacīt, ka man ir jārūpējas par mums visām un es ne nevaru izvēlēties starp viņām un darbu, ka man ir jāpadara lietas... Es šajā plantācijā strādāju jau vairāk nekā trīs gadus, un, ja es kaut kad izdomātu aiziet, es nezinu, ko darītu, kamēr atrastu citu darbu. Kā es varētu parūpēties par savu ģimeni, par savām meitām? Reizēm tu vienkārši mēģini turpināt, mēģini uzlabot situāciju soli pa solim. Alga, ko saņem nav pienācīga, bet vismaz ir iespējams ar to dzīvot vairāk vai mazāk normālu dzīvi... Tas nav godīgs atalgojums, bet vismaz dod kaut kādu stabilitāti.”(Plantācijas darbiniece Kostarikā)
“Mums ir jādara brīnumi, lai izdomātu, kā ar šo minimālo algu savilkt galus kopā.”
Tikšanās ar šīs plantācijas, kura piegādā augļus daudznacionālajai kompānijai Fyffes, strādniekiem notika tumsā, gaismai nākot tikai no svecēm un mobilo tālruņu ekrāniem. Vētras dēļ pusē Kostarikas nebija elektrības, bet mēs tāpat nevarētu parādīt sastapto cilvēku sejas. Viņiem nav bail tikai par atlaišanu – viņiem ir bail par savām dzīvībām.
“Plantācijas vadītājs mums saka: «Kad nāk lidmašīna, paslēpieties!» Bet plantācijā nav, kur patverties!”
Viņš ar mums visu laiku jokoja, bet palika nopietns brīdī, kad pastāstīja, ko domā par savu darba devēju - kompāniju Chiquita. Kā viņš stāsta, šī kompānija neeksportē banānus, bet savu strādnieku asinis. Kompānija samazina strādnieku skaitu plantācijā, lai ietaupītu naudu, bet rezultātā tiem, kuri paliek, ir jāpadara daudz vairāk darba. Protams, par to pašu samaksu.
“Mēs mēģinām runāt ar vadību, lai panāktu labākus apstākļus, bet neviens no kompānijas nevēlas ar mums tikties.”
“Kostarikā notiekošais ir īsta cietsirdība. Ļoti bīstamas ķimikālijas netiek lietotas tā, kā tam vajadzētu notikt, un tāpēc tās piesārņo ūdeni un nogalina zivis un citus dzīvniekus.“Conter”ir lauksaimniecības ķimikālija granulu formā, kas nonāk tur, kur tai jānonāk, pateicoties lietum. Tā šeit nokļuva upē un nogalināja visas zivis. Kad uzņēmums par to uzzināja, viņi atsūtīja vienu vīru, kam ir jāuzrauga ražošanas ilgtspēja, lai tas aizvāktu un izmestu beigtās zivis. Viņš to izdarīja un par to neko nevienam neteica. Es ziņoju par situāciju ar saindētajām zivīm, kad tā sākās. Kopš tā brīža plantācijas vadība pret mani ir nelabvēlīga, bet es turpināšu, un, tiklīdz kaut kas notiks, es neklusēšu. Viņi mūs vajā par to, ka sakām patiesību. Viņi to redz otrādi – sliktais viņiem ir labs.”
“Pat tad, ja tev no ķimikālijām sāk sāpēt galva, ir jāturpina strādāt. Viņi saka, ka tu vienkārši izliecies.”
Andrea visu mūsu sarunas laiku smaidīja, kaut arī viņa pastāstīja šausminošus faktus par savu darbu. Kad viņa iestājās arodbiedrībā, viņas partneri par to atlaida no darba tai pašā plantācijā. Savas grūtniecības laikā viņa vairākas dienas strādāja ar bīstamām ķimikālijām, jo baidījās tikt atlaista, ja atteiktos to darīt.
“Šeit visiem ir bail, tādēļ no visas plantācijas es vienīgā esmu arodbiedrībā.”
Indīgās ķimikālijas, ko lieto plantācijās, ir ļoti bīstamas cilvēku veselībai, taču, ja strādniekiem neizsniedz aizsargtērpus, var ietaupīt naudu. Un tā tiek darīts.
+
+
+
+
+
+
Neregulāra sirdsdarbība. Smagas garīgas saslimšanas kā šizofrēnija un depresija ir saindēšanās sekas ilgtermiņā.
Lielveikali zina, ka cilvēki pievērš uzmanību banānu cenai kilogramā, tāpēc pārdod tos ļoti lēti. Zemās cenas piesaista pircējus, kas kāro pēc atlaidēm.
Kaut arī banāni ir ceļojuši pāri puspasaulei, tie vidēji ir par ceturtdaļu lētāki nekā vietējie āboli.
Ražošanas izmaksas un dzīves dārdzība strauji aug
Cenas veikalos paliek nemainīgi zemas
Panamā mēs redzējām garas rindas pēc ēdiena, ko vietējiem izsniedz pašvaldība, jo viņi nevar samaksāt cenas veikalos. Tie bija pamata produkti: rīsu un pupiņu pakas. Pieeja svaigam, veselīgam un barojošam ēdienam ir problēma lielai daļai Panamas un Kostarikas iedzīvotāju. Kas mūs pārsteidza visvairāk? Sīpoli un burkāni uz šejieni tiek vesti no Nīderlandes, tāpat kā tie tiek pārvadāti pie mums Eiropā. Dārzeņi – ceļotāji.
"Ja tu esi nabadzīgs, tev ir jāēd tas, ko vari atļauties."
“Man ir četri bērni, trīs Nikaragvā un viens šeit. Vecākajai meitai ir četrpadsmit. Tad man ir vienpadsmit gadus vecs dēls un vēl viena meita, astoņus gadus veca. Šeit man ir pats mazākais. Viņam ir viens gads un viņš piedzima šeit.
Situācija Nikaragvā ir citāda. Tur nav darba... Mēs atbraucām uz šejieni, meklējot darbu un labāku dzīvi, tā teikt. Viņi mums uzbrūk par to, ka esam no Nikaragvas. Viņi mums prasa, kāpēc esam šeit, un vēlas mums nodarīt pāri.
Mēs sākam darbu piecos no rīta un atgriežamies diezgan vēlu, ap sešiem septiņiem. Par to mēs saņemam divpadsmit tūkstošus Kolonu. Daļu naudas es nosūtu uz Nikaragvu savam tēvam, un mums nepieciešami aptuveni 40 tūkstoši kolonu nedēļā pārtikai.”
"Kad es samaksāju īri, man vairs nav naudas ēdienam."
Viņu pieticīgās mājas pagalmā mēs runājām ar strādniekiem, kuru plantācija piegādā banānus Fyffes. Kad mēs ieskatījāmies mājas iekšpusē, tur nebija daudz, ko redzēt. Tā bija gandrīz tukša. Vietējiem nepieder daudz mantu.
Vietējo suņiem mēs nepatikām, un tie rēja tik skaļi, ka mēs gandrīz nevarējām viens otru dzirdēt. Droši vien pat pērtiķiem, kas sēdēja augstu koku zaros, mēs nepatikām. Iespējams, ierakstā atpazīsi tiem tipisko rūkšanu.
"Ja tu pieprasi, lai tev samaksā par darbu, ko esi padarījis, tevi atlaiž."
Mūsdienās daudzās valstīs pārtikas tirgū dominē mazumtirgotāji, kam ir milzīga ietekme.
Patiesībā lielveikali darbojas kā starpnieki starp mums un ražotājiem. Tie izlemj, kuru piegādātāju preces nonāks pie pircējiem. Šāda loma var tikt ļaunprātīgi izmantota, un lielveikali to nešaubīgi dara.
Piegādātājiem tiek noteikti ļoti neizdevīgi nosacījumi, kas visus riskus no mazumtirgotāja noveļ uz ražotāja pleciem un uzspiež zemas cenas.
Spiediens samazināt izmaksas visvairāk ietekmē piegādes ķēdes pašu sākumu. Mazie zemnieki un strādnieki, paši vājākie piegādes ķēdes dalībnieki, cieš visvairāk.
Iepriekš banānu tirgu kontrolēja dažas tropisko augļu kompānijas, taču pēdējos gados tās aizvieto vēl spēcīgāki spēlētāji – lielveikali. Arvien biežāk mazumtirgotāji iepērk augļus tieši no ražotājvalstīm.
Lielākā daļa Latvijas patērētāju pārtikas preces pērk lielveikalos, tādēļ pārtikas ražotājiem ar savu preci sasniegt lielveikalu plauktus ir ļoti svarīgi.
Ir vietas, kur banānu industrija darbojas citādi, nekā iepriekš aprakstīts. Sertifikācijas sistēmām, neatkarīgām arodbiedrībām un vietējām autoritātēm ir svarīga loma banānu stāsta gaišākajā pusē.
Lielākā daļa banānu, kas nāk no Peru, ir ar bioloģisko sertifikāciju, jo ģeogrāfisko apstākļu dēļ Peru banānus ir iespējams audzēt bioloģiski. Audzēšanas apgabali atrodas kalnu ielenkumā, tāpēc kaitēkļi un slimības audzētājiem sagādā mazāk raižu.
Ekvadora ir pasaulē lielākā banānu eksportētāja. Tās valdība ir noteikusi oficiālu minimālo cenu par kasti banānu, lai aizsargātu zemniekus no cenu svārstībām tirgū un uzpircēju izdarītā spiediena. Ekvadora arī cenšas nodrošināt, lai minimālā alga būtu iztikšanai pietiekama.
Šī valsts ir viena no piecām lielākajām banānu eksportētājām. Šeit vēsturiski ir izveidojušās spēcīgas arodbiedrības ar lielu biedru skaitu, tomēr būt arodbiedrības aktīvistam Kolumbijā nozīmē arī pastāvīgi saņemt draudus dzīvībai un riskēt ciest no vardarbības.
Gvatemalā banānus audzē Izabala reģionā un Karību jūras piekrastē, kā arī valsts otrā pusē, Klusā okeāna piekrastē. Klusā okeāna pusē ir ļoti daudz problēmu, jo vardarbības dēļ tur nedarbojas arodbiedrības, pret to biedriem tiek vērsta vardarbība, draudi, nolaupīšanas un slepkavības. Arī Karību jūras piekrastes arodbiedrības cieš no vardarbības, bet tām ir iespēja ar darba devējiem vienoties par labākiem darba apstākļiem.
Banāni ir otra nozīmīgākā Dominikānas Republikas eksportprece, un liela produkcijas daļa ir bioloģiski audzēta. Divas trešdaļas nodarbināto ir imigranti no kaimiņos esošās Haiti, kuru dzīves un darba apstākļi ir patiešām satraucoši. Daudzi no viņiem valstī ir nelegāli, bet 2015. gadā tika uzsākta pakāpeniska dokumentācijas sakārtošana, kas arvien turpinās.
Filipīnas ir otra lielākā banānu eksportētājvalsts pasaulē, bet tā lielākoties piegādā banānus Āzijas tirgum. Eksportēta tiek aptuveni ceturtā daļa banānu, bet pārējo patērē paši filipīnieš.
Banānu eksports no Āfrikas valstīm pakāpeniski pieaug, bet apstākļi plantācijās ir nemainīgi slikti. Darba dienas ir ļoti garas un algas ir nožēlojamas tāpat kā darba drošības standarti un veselības aizsardzība, tomēr 2015. gadā Kotdivuārā izveidojās arodbiedrība, apvienojot četras strādnieku organizācijas.
Banāni ir Kamerūnas piektā svarīgākā eksporta prece, kas nonāk Eiropā, galvenokārt Francijā un Lielbritānijā. Plantāciju strādnieki Kamerūnā saņem niecīgas algas un nevar nodrošināt savas pamatvajadzības, bet darbs, kas ilgst garas stundas, ir grūts un bīstams, bez aizsardzības no slimībām un ievainojumiem. Tomēr pastāv arī arodbiedrība FAWU, kas palīdz strādniekiem aizsargāt savas tiesības.
Uganda seko Indijai to valstu topā, kur izaudzē visvairāk banānu. Šie augļi ir vietējo iedzīvotāju diētas pamatā. Ugandieši apēd līdz kilogramam banānu dienā (!), bet tie galvenokārt ir sāļie plantāni, kas mazliet līdzinās mūsu kartupeļiem.
Šobrīd vairāk nekā 85% Vējpuses Antiļu salās (Karību jūrā) audzēto banānu ir Godīgās tirdzniecības (Fairtrade) sertificēti. Pateicoties sertifikācijai, vietējie audzētāji, kas apvienojušies asociācijā WINFA (Windward Island Farmers Association) ir spējīgi pārvarēt problēmas, ko pēdējos gados sagādā dabas katastrofas, tai skaitā ar klimata pārmaiņām saistītas viesuļvētras.
Portugāles autonomās teritorijas Madeira un Azoru salas piegādā banānus savai kontinentālajai metropolei. Kaut arī šie banāni parasti ir dārgāki nekā no Latīņamerikas ievestie, portugāļi bieži tiem dod priekšroku.
Briti ir lielākie banānu ēdāji Eiropā un patērē gandrīz 18 kilogramu gadā. Banānu patēriņš ir augsts arī Skandināvijā un citviet Eiropā. Diemžēl banānu cenas Apvienotajā Karalistē ir ļoti zemas, jo mazumtirgotāju starpā norisinās “cenu kari”.
Indijā audzē visvairāk dažādu banānu šķirņu pasaulē – šeit var atrast vairāk nekā 670 kultivētus un savvaļas banānu veidus!
Kopš 20. gs 20. gadiem Gvadelupa un Martinika, būdamas Francijas aizjūras teritorijas, bija tās galvenās banānu piegādātājas. Arī šodien tur izaudzē 30% Francijā patērēto banānu.
Pēc Eiropas Komisijas 2014. gada datiem Igaunijā ir viskoncentrētākais mazumtirdzniecības tirgus Eiropā. Piecas mazumtirgotāju ķēdes kontrolē 76% pārtikas tirgus. Latvijā divi lielākie mazumtirgotāji kontrolē vairāk nekā pusi tirgus, bet pārējie lielveikali ir mazāk ietekmīgi. Vismazāk koncentrētais tirgus turpretim ir Rumānijā un Bulgārijā.
Banānu ievedmuita Eiropas Savienībā bija iemesls ieilgušam strīdam starp ES un ASV, dēvētam par “banānu kariem”. Tiem punktu pielika Pasaules Tirdzniecības organizācija un 2010. gada Ženēvas konvencija, kas nosaka, ka nodokli ir pakāpeniski jāsamazina, līdz 2019. gadā tas sasniegs € 114 par tonnu.
Kanāriju salas galvenokārt piegādā banānus Spānijai. 55% Spānijā patērēto banānu nāk no ES valstīm, lielākoties no Kanāriju salām. 1888. gadā pirmā kavendiša šķirnes banānu krava no šejienes tika nosūtīta uz Angliju, kur to nopirka Tomass Faifs.
Lidl un tās māsas kompānija Kaufland ir bāzētas šeit. Lidl ir veikali 26 valstīs, un tā gada apgrozījums ir 79,3 miljardi euro, kas to padara par ceturto lielāko mazumtirdzniecības uzņēmumu pasaulē un pirmo Eiropā.
Agrāk kuģi, kas pārvadāja banānus, bija jāpiepilda līdz maksimumam un prece varēja ātri sabojāties. Šodien banānus var pārvadāt atdzesētus konteineros, kas kompānijām nodrošina lielāku elastību, jo ir iespējams pārvadāt tikai tik augļu, cik nepieciešams.
Tehnisku ierobežojumu dēļ mēs izmantojam tradicionālo Mercator pasaules karti, kas rāda valstis, kuras atrodas tuvāk poliem, proporcionāli lielākas nekā tās, kas ir tuvāk ekvatoram. Rezultātā Eiropa izskatās lielāka nekā patiesībā. Labāk ir skatīt karti Galla-Pītersa attēlojumā, kas saglabā atainoto teritoriju proporcijas.
Vai ir iespējams kaut ko darīt? Protams, ir!
Tropisko augļu kompānijas un lielveikali mainīs savu rīcību tikai tad, ja saņems signālu no patērētājiem, kam rūp, no kurienes nāk preces viņu iepirkumu grozos un kāds ir to stāsts.
Iespēja mainīt banānu stāstu pieder tev!
Sazinies ar veikaliem, kur visbiežāk iepērcies, un prasi, lai tie piedāvātu Godīgās tirdzniecības banānus! To vari izdarīt, piemēram, nosūtot e-pastu uz klientu apkalpošanai paredzētajām adresēm, kas atrodamas lielveikalu interneta vietnēs.
Izvēlies Godīgās tirdzniecības un bioloģiski audzētus banānus, ja tādi ir pieejami!
Seko mums sociālajos tīklos un atbalsti mūsu akcijas!
Facebook: https://www.facebook.com/ZalaBriviba/
Twitter: https://twitter.com/ZalaBriviba
Šī vietne ir tapusi starptautiskas kampaņas “Izvēlos godīgus augļus” (Make Fruit Fair) ietvaros. Kampaņa cīnās par godīgāku un ilgtspējīgāku banānu un citu augļu tirdzniecību. Latvijā to īsteno Zaļā brīvība.
Mēs priecāsimies, ja jūs vēlēsieties par mums uzzināt vairāk! Sazinieties, rakstot mums ingrida@zalabriviba.lv vai apmeklējiet www.zalabriviba.lv.
Satura autori ir Jākubs Freivalds, Staņislavs Komineks, Pavla Kotikova un Barbora Trojāka no Čehijas. Lielākā daļa fotogrāfiju un videomateriālu tika uzņemti Kostarikā un Panamā 2016. gada jūlijā un augustā. Jūs varat izmantot šī materiāla saturu nekomerciālos nolūkos, pievienojot atsauci uz tā autoriem (CC-BY-NC).